Skats uz horizontu

• paaugstināt zinātnes prestižu;
• veicināt interesi par tehnoloģijām;
• palielināt sabiedrības interesi par zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem.

AHHAA centra ēku sāka celt 2008. gadā un pabeidza 2010. gadā. Tartu centra kopējā platība ir 10000 m². Tajā ir trīs izstāžu zāles, kā arī lodveida planetārijs.

Centra foajē ir oriģināli saliņi, bet vestibilā ir interaktīva stāva plāni un informācijas displeji. AHHAA centrā ir tehnoloģijas, dabas un bioloģijas, fizikas, materiālu zinātnes un ģeogrāfijas zāles, bet pašā AHHAA notiek teātra, semināru un planetārija sesijas, papildus tam AHHAA tiek organizētas dažādas aktivitātes, piemēram, Zinātnieku nakts Tartu, Gada Zinātnes festivāls, Zinātnes kafejnīcas.

1475. gadā pirmo reizi vēstures avotos bija minēta Durbes pils. Tajā laikā Durbes pilī mēdza uzturēties Ditrihs Butlars. Vēlāk par tās īpašnieku kļuva Ernst Karl Philip fon Grotthuss, kas pilī parasti atradās vasarā.

1795. gadā 27. novembrī Tukums ar imperatores Katrīnas II ukazu ieguva pilsētas statusu.

1818. – 1839. gadā Durbes pils piederēja grāfam Medemam. Viņa laikā pils ne tikai bija būvēta, bet arī tika uzsākti apkārtnes labiekārtošanas darbi. Parkā tika stādīti koki, un iedzīvojās arī lielie vīngliemeži.

Zelta rudens vienmēr ir skaists. Katrā Latvijas nostūrī ir nepārspējami skaisti skati, bet, apmeklējot Turaidu, var ne tikai baudīt dabas skaistumu, bet arī izstaigāt savās domās pa vēstures takām, jo Turaidas muzejrezervāts ir pietiekami liels – 42 ha, kurā ir gan arheoloģijas, arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļi.

XIII gadsimtā ūdens ceļi bija labvēlīgāki kuģošanai. Līdz Turaidai bija iespējams aizbraukt, tirdzniecība bija aktīva, un līdz ar to Turaidas teritorijā vēlāk bija atrastas dažādas Rietumeiropas naudas monētas, pat arābu dirhēmus tagad ir iespējams apskatīt Turaidas muzejā.

Senākais vēsturiskais avots par lībiešiem ir XII gadsimta senkrievu hronika „Pagājušo gadu vēsture”. Informācija tajā ir ne tikai par XII gadsimtu, bet arī par agrākiem laikiem. Tajā pašā laikā lībiešu vārds tiek pieminēts skandināvu XI gadsimta rūnakmeņos.

Klausoties tikšanās reizē Kristiānu Ābeli, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētnieci, mēs nokļuvām mākslas pasaulē. Johans Valters vai arī Jānis Valters, gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs kopā ar Jāni Rozentālu un Vilhelmu Purvīti atstāja Latvijas mantojumā izcilus mākslas darbus. Pašlaik lielākais viņa gleznu un zīmējumu krājums ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, atsevišķi viņa darbi atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā, Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā, Mākslas akadēmijas fonda mūzikas arhīvā, Drēzdenes Pilsētas galerijā, Malmes Mākslas muzejā un Gotfrīda Matēsa fonda Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Mākslinieks bija ievērojams gan Latvijā, gan Vācijā. Viņa gleznas ar ūdens motīviem ir tuvas impresionismam un jūgendstilam. Sākot ar 1932.gadu, kad Johans Valters pārcēlās dzīvot uz Vāciju un pieņēma uzvārdu Valters-Kūravs, viņš pievērsās ekspresionismam, līdz ar to viņa kļuva abstraktākas, dinamiskākas un krāsainākas. Daudz ko par tā laika mākslinieka dzīves un darba apstākļiem var uzzināt no Kristiānas Ābeles promocijas darba „Johans Valters”. Klausoties un lasot viņas darbu, var izprast, kāpēc tieši Johanam Valteram viņa daiļradē ir raksturīgas pārmaiņas gleznu stilā. Savā darbā K.Ābele par viņu raksta: