Skats uz horizontu

Limbaži – pilsētiņa, kas uz mani atstāja depresīvu un destruktīvu ietekmi.  Nemaz tik bieži tā nenotiek. Bet varbūt es aizbraucu laikā, kad lielāko daļu lapu bija nokritušas, pilsētiņa ārēji vairs nebija tik krāsaina un rezultātā es jutos ļoti panīkusi, jo nupat nupat bija tik krāsains un košs rudens. Es skatījos apkārt un apbrīnoju zeltaini sarkanās lapas kokiem, kuras bija kokos un kuras bija nokritušas. Rudens vēl negribēja atkāpties, bet jau saprata, ka nebūs mūžīgs. Ir pagājis laiks, es pavēru atkal bildes un redzēju, ka nemaz tik slikti nebija.

Skaista bija gan Viļķenes Sv. Katrīnas ev. – luteriskā baznīca, kas bija celta neogotiskā pusloka stilā, gan Skultes Sv. Matīsa ev. – luteriskā baznīca. Varēja pastaigāt pa bijušās viduslaiku pilsdrupām, kas vienmēr ir fascinējošas, jo satur pagātnes auru, varēja aiziet uz Dzīvā Sudraba muzeju un apbrīnot radītos darbus. Tie tik tiešām izskatās dažādās krāsās, bet tajā pašā laikā tas bija tikai un vienīgi sudrabs. Patīkami bija iziet cauri pilsētiņas vecākajai daļai, bet pietrūka krāsainības, radošuma un pilsētiņa likās patukša.

Tukums – neliela Latvijas pilsēta. Ja uz turieni aizbrauc vasarā, tad rodas iespaids, ka ir pastaiga pa ziedu pilsētu. Bruģis, vecas mājas un visapkārt ziedi. Pilsētiņa ir tik romantiska, ka pietrūkst tikai mākslinieks, kas to glezno. Bet var jau būt, ka ik pa laikam uz turieni kāds arī ierodas un glezno ziedus vai nelielās senlaicīgas mājiņas.

Ja ir noskaņojums, tad var doties uz Durbes pili. Tā ir viena no interesantākajām pilīm, rada gaišu viegluma pārpilnu iespaidu.

Aizejot uz pilsētiņas centru, nevar palaist Brīvības laukumu ar strūklaku. Vasaras pievakarē, kad karstums sāk nosēsties, ir patīkami pasēdēt Brīvības laukumā uz soliņa ar grāmatu rokās. Bet paklaiņojot pa pilsētu var pamanīt dažādas pietiekami vecas ēkas. Tāda ēka kā Livonijas ordeņa pils tornis ienes viduslaiku noskaņas, un ir pareizi, jo torni sāka 1277. gadā. Var aiziet arī uz Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcu vai Sv. Stefana Romas katoļu baznīcu, bet, ja turpina virzīties tālāk uz Kurzemes pusi, tad var nonākt līdz Katātavu kalnam, kas uzreiz atstāj smagnēju iespaidu pat gaišas dienas laikā. Rodas sajūta, ka pietrūkst negaisa ar zibeni, un pamatoti, jo tā esot bijusi soda vieta, kur dedzinātas raganas un burvji, kā arī bija karātavas. Tā es arī pastāvēju pie Karātavu kalna, paskatījos, bet augšā neuzkāpu. Varbūt kādreiz… Bet šoreiz es pagriezos un devos atpakaļ uz Tukuma centra pusi. Paklaiņoju vēl. Papriecājos par puķēm uz izgāju pie Koka – Kuba. Tas man tiešām patika. Izrotāja pilsētu.

Ar ko gan man saistās Ventspils? Daudz govju, kuras var slaukt!

Varbūt tieši pateicoties govīm Ventspils ir bagāta pilsēta?

Kādas tikai govis tur nav? Ir ceļojošā govs, ir puķu govs, kas man tik ļoti patīk! Viņas ir tik lielas… Ir gaismas govs, kuru vislabāk apskatīt, kad sāk tumst. Ir sievišķīgā govs, kura man saistās ar modi, skaistām sievietēm un krāsainu dzīvi. Gotiņa šūpolēs gan jauka kā lauku meitenīte rozā kleitiņā. Latvijas melnā man saistās ar naftu.

Kādas govis ir, tas arī ir Ventspilī. Tikai jārūpējas par gotiņām, lai viņas būtu paēdušas. Būs paēdušas, būs pieniņš.

Jā, izstaigāt un apciemot visas Ventspils govis man nesanāca, jo tad, kad es ierados Ventspilī, tur bija +37°. Bet, lai būtu vieglāk pārdzīvot karsto laiku var doties uz Ventspils jūras malu. Tomēr jūra var atvēsināt, un tad vieglāk pārdzīvot tik lielu karstumu.

Bija vēlme aizbraukt uz Kolkas ragu, un es arī aizbraucu. Nemaz tik lielas iespējas jau nav redzēt divu jūru satikšanās vietu, bet vēl pastaigāt pa Lībiešu krastu… Un tas jau nav noliedzams, ka Kolkas rags ir izveidojies satiekoties Baltijas jūrai ar Rīgas jūras līci, bet var teikt arī satiekas Dižjūra ar Mazjūra, un tad krasti ir tik dažādi.

Tajā vakarā Mazjūras krastā bija pilns ar vētras nolauztiem kokiem, un jūra bija tik nemierīga. Tā viļņojās un uztraucās, tā – it kā kaut kas tūliņ notiks.

Es izgāju pie Dižjūras un redzēju, ka zilā, nemierīgā jūra satiekas ar sudrabainu jūras klājumu. Skats bija fantastisks. Skatījos un domāju, vai kādreiz vēl redzēšu tik sudrabainu, tik mierīgu jūru? Diez vai! Bet labprāt vēl redzētu krastu.