Skats uz horizontu

Šo mēnesi man bija vēlme apmeklēt Koknesi. Tā ir neliela pilsētiņa, ļoti ļoti zaļi un pietiekami klusa. Jāatzīmē, ka Koknesē nav nepārtraukta mašīnu burzma ar korķiem, līdz ar to var pastaigāties mierā un klusumā, kā arī pasēdēt uz soliņa un palasīt grāmatu.

Pastaigājot pa Koknesi, var doties uz tās viduslaiku cietoksni, kas kādreiz bija viens no stiprākajiem Livonijas cietokšņiem. Diemžēl, tagad šis cietoksnis ir tikai drupu veidā, kas ir iecementētas, lai saglabātu to, kas ir. Atrodoties cietokšņa drupās pāri upei var redzēt Likteņdārza atrašanās vietu. Uz to jau var aiziet kājām, bet tad tam ir jāieplāno laiks. Ideāli ir tad, ja Likteņdārzā var noskatīties saules rietu.

Zakopane – pilsēta, kas atrodas netālu no Krakovas. Ja aizbrauc uz Krakovu, tad jāizmanto iespēju apskatīt arī Zakopani.

Zakopani sauc par Polijas ziemas galvaspilsētu, un tas ir pamatoti. Zakopane var apmeklēt Tatru kalnus. Daudzi uz turieni dodas atpūsties. Ziemā, izmantojot pacēlāju, var tikt uz slēpošanas centru. Slēpošanas trases tumšā laikā tiek apgaismotas.

Ja ir vēlme, tad vasaras laikā ir patīkami doties pa tūrisma maršrutu, kuri ir 160 vai 240 km garumā.

Vēsturisko un kultūras objektu interesenti gan tur neko daudz nevarēs ieraudzīt. Zakopanē ir Gonsenicu kapliča un sv. Jēzus Kristus kapela. Neko vairāk tur vairs nevar ieraudzīt. Toties tie, kam patīk pastaigāt pa dažādiem tirdziņiem, var justies gandarīti. Zakopanē ir jauks tirdziņš, kur pārdod kažokādas, pledus un visādas citas dekoratīvas lietiņas. Tirdziņa piedāvājumi saistās ar temperatūru Zakopanē, jo vasarā tur ir apmēram +14, bet ziemā ir -4. Nav ne auksta, ne karsta laika.

Varšavā biju vairākus gadus atpakaļ. Rudenī. Toreiz iebraucu agri no rīta un gribēju aiziet paskatīties vecpilsētu. Brauciens bija priekš manis ļoti negaidīts. Šogad plānoju jau ilgāku laiku braucienu uz Krakovu, un Varšavu bija plānots apmeklēt caurbraucot. Domāju, nu ko tur vispār var redzēt. Neko daudz. Bija Varšavā skaistas vietas arī toreiz, bet ļoti sliktu iespaidu atstāja tieši tas, ka visur ielas bija izrakņātas, tika veikti remontdarbi. Bet iebraukt apskatīties varēja, jo bija plānots divas stundas pastaigāt pa centru 30. decembrī. Tuvojās Jaunais Gads.

Iebraucu un biju ļoti pārsteigta. Pilsēta bija tik spoža un krāsaina. Un tad domāju par Rīgu. Rīga izskatījās vakaros, kad mazāk bija cilvēku tik auksta un majestātiska, bet Varšava laistījās spožās gaismās kā varavīksnē. Var jau būt, ka tas bija tā brīža noskaņojums, bet citās dienās ir savādāk, tomēr bija vēlme pastaigāt vairāk pa pilsētu. Pieļauju, ka nākamgad tur varētu sagaidīt nākamo Jauno gadu!

Limbaži – pilsētiņa, kas uz mani atstāja depresīvu un destruktīvu ietekmi.  Nemaz tik bieži tā nenotiek. Bet varbūt es aizbraucu laikā, kad lielāko daļu lapu bija nokritušas, pilsētiņa ārēji vairs nebija tik krāsaina un rezultātā es jutos ļoti panīkusi, jo nupat nupat bija tik krāsains un košs rudens. Es skatījos apkārt un apbrīnoju zeltaini sarkanās lapas kokiem, kuras bija kokos un kuras bija nokritušas. Rudens vēl negribēja atkāpties, bet jau saprata, ka nebūs mūžīgs. Ir pagājis laiks, es pavēru atkal bildes un redzēju, ka nemaz tik slikti nebija.

Skaista bija gan Viļķenes Sv. Katrīnas ev. – luteriskā baznīca, kas bija celta neogotiskā pusloka stilā, gan Skultes Sv. Matīsa ev. – luteriskā baznīca. Varēja pastaigāt pa bijušās viduslaiku pilsdrupām, kas vienmēr ir fascinējošas, jo satur pagātnes auru, varēja aiziet uz Dzīvā Sudraba muzeju un apbrīnot radītos darbus. Tie tik tiešām izskatās dažādās krāsās, bet tajā pašā laikā tas bija tikai un vienīgi sudrabs. Patīkami bija iziet cauri pilsētiņas vecākajai daļai, bet pietrūka krāsainības, radošuma un pilsētiņa likās patukša.

Tukums – neliela Latvijas pilsēta. Ja uz turieni aizbrauc vasarā, tad rodas iespaids, ka ir pastaiga pa ziedu pilsētu. Bruģis, vecas mājas un visapkārt ziedi. Pilsētiņa ir tik romantiska, ka pietrūkst tikai mākslinieks, kas to glezno. Bet var jau būt, ka ik pa laikam uz turieni kāds arī ierodas un glezno ziedus vai nelielās senlaicīgas mājiņas.

Ja ir noskaņojums, tad var doties uz Durbes pili. Tā ir viena no interesantākajām pilīm, rada gaišu viegluma pārpilnu iespaidu.

Aizejot uz pilsētiņas centru, nevar palaist Brīvības laukumu ar strūklaku. Vasaras pievakarē, kad karstums sāk nosēsties, ir patīkami pasēdēt Brīvības laukumā uz soliņa ar grāmatu rokās. Bet paklaiņojot pa pilsētu var pamanīt dažādas pietiekami vecas ēkas. Tāda ēka kā Livonijas ordeņa pils tornis ienes viduslaiku noskaņas, un ir pareizi, jo torni sāka 1277. gadā. Var aiziet arī uz Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcu vai Sv. Stefana Romas katoļu baznīcu, bet, ja turpina virzīties tālāk uz Kurzemes pusi, tad var nonākt līdz Katātavu kalnam, kas uzreiz atstāj smagnēju iespaidu pat gaišas dienas laikā. Rodas sajūta, ka pietrūkst negaisa ar zibeni, un pamatoti, jo tā esot bijusi soda vieta, kur dedzinātas raganas un burvji, kā arī bija karātavas. Tā es arī pastāvēju pie Karātavu kalna, paskatījos, bet augšā neuzkāpu. Varbūt kādreiz… Bet šoreiz es pagriezos un devos atpakaļ uz Tukuma centra pusi. Paklaiņoju vēl. Papriecājos par puķēm uz izgāju pie Koka – Kuba. Tas man tiešām patika. Izrotāja pilsētu.