Vai ir iespējams izskriet cauri sešiem gadsimtiem divu stundu laikā? Nekad nebiju iedomājusies par to, ka tas ir iespējams, bet, apmeklējot Latvijas Nacionālo Vēstures muzeju, pārliecinājos, ka tas tiešām ir iespējams.
Laiks iet, gadsimti mainās, bet latviešu dzīve Latvijā turpinās. Muzejā ir savākti daudzi tā laika cilvēku lietotie priekšmeti un rīki, kuri ir to laiku liecinieki. Latvijas pamatiedzīvotāji Latvijas teritorijā ieceļoja 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tās bija baltu ciltis: kurši, latgaļi (latvji), sēļi un zemgaļi, bet tajā pašā laikā Latvijā dzīvoja arī somugru izcelsmes iedzīvotāji – līvi.
5. gadsimta beigās goti kolonizēja Baltijas jūras austrumu krastu.
7. gadsimta beigās liela daļa no Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm un lielie ūdens ceļi nonāca zviedru atkarībā.
9. – 11.gadsimta laikā sākās vikingu ekspansija Eiropā, kura, protams, skāra arī Latviju. 9. gadsimtā kurši pārvietojās uz ziemeļiem un padzina vikingus, bet viņi no jauna pakļāva Kursu. Bija daudz cīņu, un par tām liecina rūnu akmeņi ne tikai Zviedrijā un Somijā, bet arī Latvijā. Vienu no šādiem rūnu akmeņiem var apskatīt arī muzejā. Tajā pašā laikā latvju dainās ir iekļautas ziņas par precinieku braukšanu pēc līgavām uz Zviedriju.
Celies agri, zviedru meita,
Sukā savus garus matus:
Aiz Daugavas zirgi zviedza,
Atjās prūšu precenieki.
Tautas jaucās. Latvijas teritorijā dzīvoja dažādu cilšu pārstāvji, un bija laiki, kad bija miers starp ciltīm, bet bija laiki arī, kad starp ciltīm bija cīņas.
11. – 13. gadsimtam bija raksturīgi krusta kari, kurus sankcionēja Romas pāvests, lai pievērstu kristietībai pagānu tautas.
12. gadsimta beigās vācieši ar Gotlandes tirgotājiem apguva ceļus pa Daugavu. Vēlāk tika apgūts arī Gaujas ūdensceļš.
1240. gada atrastajās liecībās par Livoniju (Līvzemi) jeb Māras zemi, kurā bija Vidzeme, Latgale un Igaunijas dienvidu daļa, bija minēts, ka Livonija ir atbrīvota no māņticības, kurai bija raksturīgs pagānisms – pielūgt vairākus dievus, ziedot viņiem, prasīt padomus un iegūt dievu lēmumus, sadedzināt savus miroņus kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām uz sārta. Par Zemgali bija minēts, ka šo zemi iekaroja galli, kas sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem.
Vēlāk Livonija bija pārveidota par valstu savienību ar metropoli Rīgā. Tajā ietilpa Līvzeme, Letija, Sēlija, Igaunija, Zemgale, Kurzeme, īslaicīgi arī Žemaitija.
1186. gadā Ikšķilē un Salaspilī vācu misionāra Meinarda vadībā uzcēla pirmās mūra pilis un baznīcas. Vēlāk misionārs Meinards kļuva par pirmo Livonijas bīskapu.
1201.gadā vācu izcelsmes Livonijas bīskaps Alberts nodibināja Rīgu. Tā bija ērta vieta sakariem, jo pirms Rīgas dibināšanas tur jau bija tirdzniecības vieta.
1230. gadā Romas pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns noslēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu par Kursas kristīšanu, bet 1253.gadā Kursa bija sadalīta starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu.
13. gadsimtā starp Baltijas tautām un bruņiniekiem noritēja sīvas cīņas, kurās uzvaras mijās starp krustnešu bruņiniekiem un pamatiedzīvotājiem. 13. gadsimta divdesmitajos gados krustneši pakļāva Latvijas un Igaunijas teritorijas, izņemot Zemgali un Kursu. 1290. gadā bija pabeigta Latvijas iekarošana., un vācieši ieguva lielas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas politiskās tiesības.
Neskatoties uz turpmākām ķildām starp krustnešiem, rātskungiem un baznīctēviem, neskatoties uz šķirtni starp Privileģētiem bruņiniekiem, amatniekiem un latviešu zemniekiem, Livonika piedzīvoja uzplaukumu, jo tirdzniecība paplašinājās un pilsētas attīstījās.
15. – 16. gadsimtā Livonijas bruņinieki arvien vairāk iedzīvojās un iesakņojās Livonijas zemēs. Bruņinieki kļuva par muižniekiem, un viņu muižas apsaimniekoja senlatviešu vasaļi.
Neskatoties uz latviešu pakļautību un smago darbu, latvieši tomēr bija pietiekami sīksti. Var jau būt, ka viņi šo gadu simtos iemācījās klusēt un savas domas neizteikt. Viņi klusēdami strādāja. Un tagad vēl aizvien tas turpinās. Bet katrā laikā bija cilvēki, kas centās izsisties no tautas vidus un nodrošināt sev, saviem tuviniekiem un pēcnācējiem labāku dzīvi. Dažas liecības par to tomēr saglabājas. Ne jau velti pretī Lielajai ģildei atrodas Kaķu nams, uz kura jumta kūkumu uzmetuši stāv divi kaķi. 1910. gadā šo māju uzcēla latviešu tirgotājs. To projektēja F.Šefelis. Latviešu tirgotāju neuzņēma par Lielās ģildes locekli, un paužot savu attieksmi pret ģildes locekļiem, viņš novietoja kaķus pavērstus ar astēm pret Lielo ģildi. Bija skandāls, bija tiesas prāva, un tikai pēc pilsētas kungu pavēlēm runčus pagrieza otrādi. Kaķu nams ir savdabīgs, jo tas projektēts Viduslaiku stilā ar jūgendstila elementiem.
Protams, ka Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja apmeklējums ir sevis bagātinošs pasākums. Apmeklējot to, noklausoties gidu, var uzzināt kaut ko jaunu par savu tautu, par citām tautām Latvijā, bet, ja daudz jau ir zināms, tad tas var dot grūdienu uzzināt vēl kaut ko papildus, vai vienkārši sakārtot savas zināšanas.
Netālu no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja atrodas arī Gētes institūts. Tā ir vēl viena iespēja, apzināt un papildināt savas zināšanas. Tajā interesenti var doties un pilnveidot vācu valodas zināšanas, kā arī piedalīties dažādos pasākumos. Lai tikai būtu laiks!
Latvijas Vācu savienība www.verband.lv ar Institut für Auslandsbeziehungen (Ārzemju kultūras attiecību institūts) www.ifa.de atbalstu no 2012.gada 4.oktobra līdz 10.novembrim latviešu valodā rīko tikšanos ciklu "Restartējot saknes: izglītojamies". Atbalstu sniedz Rīgas Vācu kultūras biedrība, Rīgas Centrālās bibliotēkas www.rcb.lvMākslas un mūzikas nodaļa un Latvijas Studējošo vortāls "StudentNet" www.studentnet.lv.
Gētes institūts
https://www.goethe.de/ins/lv/rig/lvindex.htm
Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs
https://www.history-museum.lv/pages/majas.php
Pasākuma bildes
https://plus.google.com/u/0/photos/114699131857472565254/albums/5796280599112711953
https://plus.google.com/u/0/114699131857472565254/posts
