Tukums – neliela Latvijas pilsēta. Ja uz turieni aizbrauc vasarā, tad rodas iespaids, ka ir pastaiga pa ziedu pilsētu. Bruģis, vecas mājas un visapkārt ziedi. Pilsētiņa ir tik romantiska, ka pietrūkst tikai mākslinieks, kas to glezno. Bet var jau būt, ka ik pa laikam uz turieni kāds arī ierodas un glezno ziedus vai nelielās senlaicīgas mājiņas.
Ja ir noskaņojums, tad var doties uz Durbes pili. Tā ir viena no interesantākajām pilīm, rada gaišu viegluma pārpilnu iespaidu.
Aizejot uz pilsētiņas centru, nevar palaist Brīvības laukumu ar strūklaku. Vasaras pievakarē, kad karstums sāk nosēsties, ir patīkami pasēdēt Brīvības laukumā uz soliņa ar grāmatu rokās. Bet paklaiņojot pa pilsētu var pamanīt dažādas pietiekami vecas ēkas. Tāda ēka kā Livonijas ordeņa pils tornis ienes viduslaiku noskaņas, un ir pareizi, jo torni sāka 1277. gadā. Var aiziet arī uz Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcu vai Sv. Stefana Romas katoļu baznīcu, bet, ja turpina virzīties tālāk uz Kurzemes pusi, tad var nonākt līdz Katātavu kalnam, kas uzreiz atstāj smagnēju iespaidu pat gaišas dienas laikā. Rodas sajūta, ka pietrūkst negaisa ar zibeni, un pamatoti, jo tā esot bijusi soda vieta, kur dedzinātas raganas un burvji, kā arī bija karātavas. Tā es arī pastāvēju pie Karātavu kalna, paskatījos, bet augšā neuzkāpu. Varbūt kādreiz… Bet šoreiz es pagriezos un devos atpakaļ uz Tukuma centra pusi. Paklaiņoju vēl. Papriecājos par puķēm uz izgāju pie Koka – Kuba. Tas man tiešām patika. Izrotāja pilsētu.
Pārbraucot mājās, ieskatījos Tukuma vēsturē un papildus uzzināju, ka Dārza un Raiņa ielas stūrī atrasti seni apbedījumi, kas apstiprinājuši zinātnieku pieņēmumus, ka Tukums ir sena lībiešu apdzīvota vieta. Tā nu varbūt kādreiz aizbraukšu vēl uz turieni.
Foto
