Bija vēlme aizbraukt uz Kolkas ragu, un es arī aizbraucu. Nemaz tik lielas iespējas jau nav redzēt divu jūru satikšanās vietu, bet vēl pastaigāt pa Lībiešu krastu… Un tas jau nav noliedzams, ka Kolkas rags ir izveidojies satiekoties Baltijas jūrai ar Rīgas jūras līci, bet var teikt arī satiekas Dižjūra ar Mazjūra, un tad krasti ir tik dažādi.
Tajā vakarā Mazjūras krastā bija pilns ar vētras nolauztiem kokiem, un jūra bija tik nemierīga. Tā viļņojās un uztraucās, tā – it kā kaut kas tūliņ notiks.
Es izgāju pie Dižjūras un redzēju, ka zilā, nemierīgā jūra satiekas ar sudrabainu jūras klājumu. Skats bija fantastisks. Skatījos un domāju, vai kādreiz vēl redzēšu tik sudrabainu, tik mierīgu jūru? Diez vai! Bet labprāt vēl redzētu krastu.
Aizgāju līdz piemiņas akmenim jūras apņemtajiem, paklusēju un padomāju, ka jūra savā laikā paņēma savas nodevas, bet cilvēki pārdzīvoja. Galu galā ne viens vien bija ģimenes apgādnieks.
Man jau arī patika ne tikai Kolkas raga jūru piekrastes, bet arī priežu mežs un tajā izveidotā Priežu taka. Ejot pa to, iestājās tāds miers, kāds sen nav bijis. Varbūt būs iespēja aizbraukt uz turieni vēl kādu reizi?
Fotogalerija
