Paiet laiks, un dzejoļus paretam lasu es. Bet bieži es esmu arī draugiem.lv. Un tā nu sekojot interesējošām lietām, saskāros ar Egīla Dambja dzejoļiem. Turpat draugiem.lv bija iespējas iepazīties ar viņa dzeju.
Laiks gāja, dzejoļus lasīju un tad pienāca brīdis, kad tiku uzaicināta uz literāri muzikālu vakaru, kur tika prezentēta E.Dambja jaunā grāmata „Cerību zvaigzne”.
Labprāt es lasu viņa dzeju, jo raksta viņš par ticību, cerību, prieku un bēdām, vilšanos un nodevību, par mīlestību, cilvēkiem un cilvēciskumu, par pasauli, kurā dzīvojam un savu iekšējo pasauli.
Dzejoļa prezentācija bija ļoti interesanta, uzstājās viņš un izteica savu dzīves skatījumu. Bet ne jau tas bija būtiski, būtiski bija tas, kādu viņš redz dzīvi un kā tā tiek izteikta dzejā!
Patīk man viņa melnais humors, jo viegls tas ir. Un sevi es arī atrodu viņa dzejā. Tā nu es arī atradu sev piemērotu dzejoli… par mani tas ir! :)
Foto
Nu un, ka Ragana esmu,
Melns kaķis mans vienīgais draugs,
Vai tāpēc Es vairs nemāku mīlēt,
Pati nevēlos mīlēta būt?
Burties māku, zālītes vārīt,
Palīdzēt citiem, dziedināt miesu,
Dvēseles lāpīt, ja sāpēs tās gurst,
Kas gan šonakt palīdzēs man?
Vēlos lai iemīl, kāds patiesi mani,
Ne mākslīgi burot, citam salaužot sirdi,
Kā ļaudis par mani maldīgi domā,
Nesaprot, ka arī Raganas mīl.
Man knapi vēl tikai trīs simtu ir gadu,
Piesta ar slotu tīri labi vēl der,
Princis aizlaidās, solot mani mīlēt,
Kaut kādu tur Ērkšķrozīti modināt skrien.
Man nevajag Princi, neticu Prinčiem,
Velniņš kāds derēs, ka tikai mīļš,
Vēl neesmu tik veca priekš Raganas vecuma,
Lai nespētu mīlēt un mīlēta būt...
/Egils Dambis/
