Un tad es iebraucu Viļņā. Uz kāda kioska tur sēdēja mazs eņģelītis – ne īsti priecīgs, ne īsti bēdīgs. Viņš sēdēja pats savā nodabā un it kā smaidīja pats sev. Bet varbūt viņš smaidīja par to, ka ir Lieldienas ziemā? Nu kā tā var būt? Ir iestājies pavasaris, bet tajā pašā laikā ziema ir pilnā sparā. Snieg sniegs, viss balts un pavasara dzīvības pazīmes pat nemana.
Kāda tad ir Viļņa? Katrs, kas brauc uz kādu pilsētu iet uz tām vietām, kuras griba apskatīties. Man tik ļoti bija gribējies izjust vecpilsētas garu, gribējās paskatīties nevis mūsdienu Viļņu, bet gan tās vēstures atspulgu. Un tā es izgāju cauri šaurajām vecpilsētas ieliņām. Ir skaista Viļņa. Arheoloģiskie izrakumi tajā vēsta, ka Viļņa bija jau X-XI gadsimtā, tikai tā bija pilsēta no koka. Pēc tam jau sāka celt akmens pilsētu un tagad pilsētai pāri klājas jau mūsdienu modernais pārklājums, tikai vietām uz mājām tiek atstāti laukumi, kas nav pārklāti ar mūsdienu slāni, un tur redzami gan ķieģeļi, gan akmeņi. Tā nu cilvēki staigājot pa ielām, pēc šiem laukumiem var noteikt, cik veca ir māja.
Ejot cauri Viļņai, var vērot, cik fantastiski ir sajaukušies gotikas, renesanses, baroka un klasiskie stili. Ne jau velti Viļņa ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viļņai piemīt tāds siltuma gars, ka pat ejot tai cauri, rodas sajūta, ka tu esi tajā vietā, kur tev ir jābūt, un tajā laikā, kad tev ir jābūt.. Kafejnīcas, veikali, mākslas galerijas, 20 Austrumu baroka stila baznīcas un mājīguma sajūta. Miers, kas dažkārt mums pietrūkst, jo mēs jau pat svētkos jūtamies, kā darba dienā. Steidzamies, esam norūpējušies un nav mums svētku. Ir labi, ja var izbraukt un gūt tik ļoti nepieciešamo mieru, jo tad atkal var turpināt dzīvot ar cerībām, ka dzīvosim labi nevis izdzīvosim un emigrēsim uz citām valstīm.
Ko Viļņā var apmeklēt un apskatītFoto
