Skats uz horizontu

Skats uz horizontu

 Latviski По русский In English

SEEBURG 2015


 Ir pagājis krietns laiks, kad atgriežos pie savām atmiņām, piedzīvojumiem un pārdzīvojiem. Jūtu nepieciešamību salikt visu pa plauktiņiem, jo bija darbs, un nācās strādāt ļoti intensīvi. Pie tam viss janvāris pagāja zem slimības zīmes. Var jau būt kāds iemesls, Kazas gads tuvojas beigām. Bet var jau būt, ka šis iemesls nav īstais.

Konkrēti. Uz Grobiņām nolēmu doties nevis tādēļ, lai apskatītu pašas Grobiņas, bet tāpēc, ka tur bija atkal paredzēts sabraukt vikingiem. Tā kā Grobiņās bija arī 320. dzimšanas dienas svinības, tad brauciens bija ļoti labs un interesants.

Kā tagad atceros, ka laiks gan bija draņķīgs, lija lietus. Brīžiem lija pilnīgi neizturami. Un tad domāju: es un bez lietussarga! – tas ir sadisms man. Bet nu braucu kopā ar savējiem. Sākumā jau dzirdēju: “Nu, varbūt… nu nezinām, vai brauksim… kā tad nu būs…” Bet man jau arī sanāca pietiekami negatīvi ņerkstēt: vikingi, vikingi, vikingi, vikingi…

Tā nu mēs visi aizbraucām. Es jutos ne tik labi, jo fotoaparāts rokās, lietussargs somā. Sākumā ta nu ar pūlēm aizvilkāmies uz SEEBURG festivālu, jo pašu Grobiņas iedzīvotāju gājienu nokavējām (darba apstākļu dēļ), bet pēc tam jau tomēr sāka parādīties manējo interese. Starp citu, jāatzīmē gan. Viņiem viss tas brauciens izrādījās patika vairāk nekā man.

No vienas puses interesanti tērpi. Mūsdienīgi jau vairs nebija. No otras puses vikingu cīņas. Cīnījās tā, ka cirvji un zobeni lūza. Es arī noskatījos, un sapratu, ka gribu sev divus vikinga cirvjus. Katru cirvi savā rokā, tad es justos arī kā sieviete. Manējie nevarēja palaist garām to, ka starp vikingiem bija īsta sieviete, kas cīnījās… un tā, ne pa jokam. Turējās savas cīņas līmenī. Tagad atceroties, pilnīgi pirkstu kauliņus var kost, cik spēcīgi.

Valodas arī dažādas skanēja visapkārt. Tā nu beigās, es stāvēju un fotografēju, bet manējie turēja ieročus, vai, piedodiet…, lietussargu turēja.

Var jau būt, ka mums šis vikingu cīņas pasākums bija vissaistošākais un visinteresantākais visā tajā laikā, bet kopumā varēja daudz ko apskatīties un visur kur piedalīties. Bija nakts orientēšanās sacensības, folkgrupa “Dārdi” uzstājās, amatnieki bija. Bet vakarā Eoliku paklausījāmies. Reāli jau varēja pa Skabāržkalnu izstaigāties, Grobiņas viduslaiku pils drupas apskatīt (13. gs.). Leģenda par sievietes vaidiem no apakšzemes arī klīst pa pilsētiņu.

It kā apmešanās vietu skatījām jau laicīgi, bet nemaz tik viegli nebija. Viss bija rezervēts, nobloķēts un nekur vairs netikām, vienīgi bija vēl iespēja palikt vienā trīsistabu dzīvoklī Grobiņās, bet tur normāli varēja paēst (, jo paši gatavojām), labi izgulēties, un dodoties uz labierīcībām iekšpusē mūzika skanēja. Bet kas īpaši patika, uz mājas bija rakstīts: Dievs redz visu, bet kaimiņi vēl vairāk!

Komentāri (0)  |  2016-02-03 15:58  |  Skatīts: 4899x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ