Un tad es devos uz
Liepāju – pilsētu, kurā piedzimst vējš. Plaša pilsēta ar plašām ielām. Brīvības virmo un sajūtas ir savādākas. Var redzēt, ka dažādu gadsimtu ēkas mijas viena ar otru, tā it kā tās tur būtu vienkārši izaugušas.
Liepājas ielas gandrīz visas ir kā alejas. Ej un skaties – ielas abās pusēs aug koki. Pavasaris. Zaļa kļūst Liepāja. Svaiga un zaļa. Daudzās vietās var redzēt koka Liepāju. Tās mājas ir tik oriģinālas. Žēl, bet dažas mājas ir tukšas un tiek pārdotas. Ir tādas, kuras grūst, jo iekšā ir jādzīvo cilvēkiem, lai tās ilgāk saglabātos labākā stāvoklī. Sarkanu ķieģeļu mājas stāsta, ka tajās dzīvoja strādnieki. Bet ir vēl aizvien 17. gadsimtā celtas ēkas. Paskat tik, ir
Stendera iela, un tur ir celta 1703.gadā māja. Izrādās, ka Liepājā tiešām bija divi birģermeistara
Stendera nami. Tas bija tas laiks, bet tagad Latvijā zina, kas ir Stendera ziepes.
Un tā nu es eju pa Liepāju kā vēstures pārpilnu pilsētu. Interesanta tā ir. Bruģa ielas visapkārt. Un saglabāt tādas ielas jau nozīmē piesaistīt uzmanību.
Bet bez Liepājas vecpilsētas man rodas vēlme iziet arī uz Liepājas jūras piekrasti. Un tai blakus ir lielākais dendroloģiskais parks, apmēram 50 ha. Pastaiga izvēršas plašumā. Vēji pie jūras, bet parks tos aptur.
Nevar jau aizmirst pilsētā arī tādas vietas kā Latvijas mūziķu Slavas aleju un Rožu laukumu, tik rozes vēl nezied. Var aiziet paskatītie cara Pētera I namiņu vai 17. Gadsimta noliktavas. Var arī ieiet baznīcā.
Bet kādreiz ir tā, ka gribas pasēdēt pie kafijas krūzītes un pasapņot, un tad var ieiet kādā kafejnīcā.
Laiks iet, un jādodas mājās. Apsēžos autoostā uz soliņa un gaidu autobusu. Skat, man blakus uz soliņa apsēžas kaķis. Laikam arī brauks uz Rīgu. Sēžu, gaidu. Atnāk vēl viens braucējs, noliek savu lielo ceļa somu un atiet malā. Un ko kaķis? No soliņa pārsēžas uz ceļa somu, jo tā redz ir siltāka un mīkstāka.
